Aprunāšana

912. Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

913. Ja kāds otru aprunā, tad vajaga runātājam projām ejot pieskarties, lai tas pats aiznestu savu ļaunumu.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

914. Kad mēles galā pumpiņa uzmetas, tad tiek aprunāts.
/P. Š., Rīga./

915. Kad kāds otru aprunā, tad aprunātam jāmetas zem mēles čulga.
/A. Klause, Jaunpiebalga./

916. Ja otru aprunā, tad mēlē metas čulgas.
/V. Vintere, Matīši./

917. Nevajaga otru aprunāt, čulgas būs uz mēles.
/V. Rūnika, Skujene./

918. Kas citus aprunā, tam zobi sāp.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./

919. Lai nekristu ļaužu valodās, – jāsadedzina veca grīste.
/J. A. Jansons, Rīga./

920. Kad vecu grīstu ugunī sadedzina, tad nekrīt ļaužu valodās.
/K. Lielozols, Nīca./